Limfātiskā filariāze: ar odiem pārnēsātā infekcija

Limfātiskā filariāze ir parazitāra infekcija, ko pārnēsā odi. Vairākas desmitgades ilga masveida zāļu ievadīšana pārtrauc transmisiju un novērš smago pietūkumu, ko dēvē par elefantīzi.

Kas ir limfātiskā filariāze

Limfātiskā filariāze ir parazītu infekcija, ko izraisa sīki, pavedienveidīgi tārpi. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka to izraisa trīs sugas: Wuchereria bancrofti izraisa aptuveni 90 procentus gadījumu, bet Brugia malayi un Brugia timori veido pārējos. Pieaugušie tārpi apmetas limfātiskajos traukos, kanālos, kas parasti novada šķidrumu no audiem. Tie dzīvo aptuveni 6 līdz 8 gadus un izdala mikroskopiskas kāpuru formas, ko sauc par mikrofilārijām, asinīs. Lielākā daļa inficēto cilvēku jūtas labi, taču tārpi gadu gaitā var bojāt limfātisko sistēmu. Kad šie bojājumi kļūst redzami, tie izraisa tūsku, kas deva slimībai tās plašāk pazīstamo nosaukumu. Tajā pašā informatīvajā lapā norādīts, ka pieaugušie tārpi dzīvo aptuveni sešus līdz astoņus gadus, visu šo laiku izdalot mikrofilārijas asinīs.

Kā odi pārnes infekciju

Odi pārnes infekciju starp cilvēkiem. Panamerikas Veselības organizācija skaidro, ka pārnešana notiek, kad inficēts ods barošanās laikā uz ādas nogulsnē trešās stadijas kāpurus. Kāpuri pēc tam iekļūst organismā caur koduma brūci. Cilvēki ir galvenais saimnieks, tāpēc nav nozīmīga dzīvnieku rezervuāra, kas uzturētu parazītu dzīvu. Dažādās vietās dominē dažādas odu grupas. PVO norāda, ka Culex sugas to izplata pilsētu un piepilsētu teritorijās, Anopheles sugas galvenokārt lauku apvidos, bet Aedes sugas galvenokārt Klusā okeāna salās. Amerikā šis odu ceļš ir šaurāks, un tas ietekmē to, kā reģions plāno savu eliminācijas darbu. Tas ir svarīgi, jo nozīmē, ka kontrolei jāvēršas pret vietējām odu sugām, nevis jāpieņem, ka visur ir viens un tas pats pārnešanas ceļš.

Slimības nastas skaitļos

Limfātiskās filariāzes mērogs ir liels, taču tas sarūk. PVO ziņo, ka vairāk nekā 657 miljoni cilvēku 39 valstīs joprojām ir pakļauti riskam un viņiem nepieciešama profilaktiskā ķīmijterapija. 2018. gadā bija inficēti 51 miljons cilvēku, kas ir par 74 procentiem mazāk kopš globālās programmas limfātiskās filariāzes izskaušanai sākuma 2000. gadā. Vismaz 36 miljoni cilvēku joprojām dzīvo ar hroniskām sekām, tostarp aptuveni 25 miljoni vīriešu ar hidrocēli jeb sēklinieku maisiņa pietūkumu un vairāk nekā 15 miljoni ar limfedēmu jeb ekstremitāšu pietūkumu. Tā kā tārpi var nodarīt kaitējumu ilgi pirms simptomu parādīšanās, tikai infekciju skaitīšana nenovērtē cilvēku ciešanas, ko rada slimība. Kopš 2000. gada panākumi ir izmērāmi: nodrošināti vairāk nekā 9,7 miljardi ārstēšanas kursu un 871 miljonam cilvēku vairs nav nepieciešama profilaktiskā ķīmijterapija.

Kāpēc pietūkums kļūst pastāvīgs

Atkārtots limfātisko asinsvadu bojājums pārvērš slēptu infekciju paliekošā invaliditātē. Kad limfa nevar pienācīgi novadīties, tā uzkrājas ekstremitātēs, krūtīs vai dzimumorgānos. Āda un zem tās esošie audi laika gaitā sabiezē, un ekstremitātes var kļūt smagas un cietas. Ādas baktēriju infekcijas var pastiprināt katru epizodi. Šo vēlo stadiju bieži sauc par elefantīzi, lai gan šis vārds raksturo izskatu, nevis cēloni. Mikrofilārijas asinīs ir svarīgas pārnešanai, nevis pašam pietūkumam, jo tieši pieaugušie tārpi bloķē un rēto limfas kanālus. Šīs atšķirības izpratne palīdz cilvēkiem meklēt palīdzību bez kauna. Aprūpes komplekts arī ārstē infekciju, kad tā rodas, kas palīdz novērst atkārtotas baktēriju epizodes, kas sabiezina ādu un sacietē audus.

Masveida zāļu ievadīšana kā profilakse

Galvenais līdzeklis pret limfātisko filariāzi ir profilaktiskā ķīmijterapija, ko piešķir veselām kopienām, nevis atsevišķiem cilvēkiem ar simptomiem. PVO iesaka ikgadēju masveida zāļu ievadi vismaz 4 līdz 6 gadus. Konkrētās zāles ir atkarīgas no tā, kas vēl sastopams vietējā apvidū: albendazols vien pats, kur līdzās sastopama lojāze, ivermektīns kopā ar albendazolu onkocerkāzes valstīs un dietilkarbamazīns kopā ar albendazolu citur, vai trīszāļu kombinācija, kas pazīstama kā IDA, kur programmas apstākļi to pieļauj. Kopš 2000. gada nodrošināti vairāk nekā 9,7 miljardi ārstēšanas kursu, un 871 miljonam cilvēku šī profilaktiskā ķīmijterapija vairs nav nepieciešama. Šī pieeja pārtrauc infekcijas pārnešanu, tā ka jaunas infekcijas vairs neparādās. Šī profilaktiskā pieeja neārstē pieaugušos tārpus atsevišķā cilvēkā, taču atkārtotas ikgadējas kārtas samazina parazītu rezervuāru visā kopienā.

Jau radušos bojājumu ārstēšana

Profilakse nesalabo jau esošo pietūkumu, tāpēc PVO atbalsta arī aprūpes paketi cilvēkiem, kuri jau ir skarti. Tā ietver adenolimfangīta ārstēšanu, sāpīgu bakteriālu uzliesmojumu, kas paātrina limfēdēmu, ārstēšanu; limfēdēmas pārvaldību, lai mazinātu pietūkumu un aizsargātu ādu; hidrocēles operāciju; un infekcijas ārstēšanu, kad tā rodas. Globālā programma limfātiskās filariāzes izskaušanai to atzina jau agri. Ottesens un kolēģi 2008. gadā žurnālā PLOS Neglected Tropical Diseases aprēķināja, ka laikā no 2000. līdz 2007. gadam programma pasargāja 9,5 miljonus jau inficētu cilvēku no hidrocēles vai limfēdēmas attīstības un ka ar filariāzi saistītie ieguvumi sasniedza 32 miljonus novērstu ar invaliditāti pielāgotu dzīves gadu. Tie paši autori aprēķināja, ka programma novērsa infekciju 6,6 miljoniem jaundzimušo un novērsa gandrīz 1,4 miljonus hidrocēles gadījumu visā dzīves laikā.

Progress, drošība un ceļš uz 2030. gadu

Programma pārgājusi no kontroles uz elimināciju. PVO ziņo, ka 21 valsts un teritorija ir atzītas par tādām, kurās limfātiskā filariāze ir eliminēta, un 2030. gada mērķi ir validētas 58 valstis un visas 72 endēmiskās valstis atrodas uzraudzībā pēc ārstēšanas pārtraukšanas. PAHO apraksta tikai četras endēmiskās valstis Amerikā: Dominikānas Republiku, Gajānu un Haiti, savukārt Kostarika, Surinama un Trinidāda un Tobāgo no šī saraksta tika izņemtas 2011. gadā. Drošuma dati atbalsta trīs zāļu režīma plašāku lietošanu. Pētījumā, kas publicēts žurnālā PLOS Medicine un ko Veils un kolēģi veica piecās valstīs, tika konstatēts, ka nevēlamas blakusparādības bija 12 procentiem dalībnieku pēc IDA un 12,1 procentam pēc dietilkarbamazīna kopā ar albendazolu, un nopietnas blakusparādības bija retas. Tā kā IDA tika labi panesta, pētnieki secināja, ka tai masveida zāļu ievadīšanā apgabalos, kuros jau saņem šo režīmu, vajadzētu būt tikpat drošai kā dietilkarbamazīnam kopā ar albendazolu.

Sources

Šajā rakstā sniegta vispārīga informācija, nevis medicīnisks padoms. Par savu veselību konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Limfātiskā filariāze: ar odiem pārnēsātā infekcija, kas izraisa elefantīzi, un kā to izskauž